Reiz bija sarkano lukturu iela - Valguma, jeb Grāvju iela

×

Mūsdienas. Šodien Valguma ieliņa šķiet necila – pār 30.gados būvētiem dzīvokļu namiem dominē padomju laika daudzstāvu mājas, paprāvs klajums ar autostāvvietu, un viens vienīgs pavecāks koka nams ar 15.numuru - dzīvs aculiecinieks ielas trauksmainajai pagātnei. Reiz Valguma ielu sauca par Grāvju ielu, un tajā jau 19.gadsimta otrajā pusē atradās legālie atklātie nami, tāpēc domājiet vien paši, ko 20.gadsimta 20.gados nozīmēja teiciens «iet uz Grāvju ielu».
Izpriecas. 1922.gada vasara. Jelgavas lielceļš ieved vīrus Pārdaugavas iebraucamā sētā Akmeņu ielā. No tās līdz Grāvju ielai – pāris soļi. Jāizrāda jauneklim apkārtnes ievērojamākās vietas – tak’ puika pirmo reizi Rīgā! «Tas bija novakarē, kad ielās jau dega spuldzes. Mani vadoņi man rādīja un stāstīja, ka virs nama durvīm restotā aizsargā pakārta sarkana spuldze nozīmējot, ka tur esot meitu māja, jo tā esot izkārtnes vietā. Piegājām pie kādām ar šādu spuldzi apzīmētām durvīm un gājām iekšā. Es biju uztraucies un sasprindzis kā uzvilkta stīga, bet zinātkāre tomēr vilka mani līdzi lielajiem puišiem. Iegājām kādā diezgan plašā, gaišā telpā. Telpas dibenā pie sienas bija bufete, kur varēja dabūt pirkt dažādus reibinošus dzērienus un uzkožamos. Spēlēja gramofona mūzika. Telpā bija izvietoti galdiņi ar krēsliem. Pie dažiem galdiņiem sēdēja jaunas sievietes īsos svārciņos un plānās, dekoltētās blūzītēs, pašas arī krietni vien uzkrāsojušās kā lelles. Kāds pāris dejoja. Šeit varēja noskatīt meiteni, kura labāk patīk, un uzlūgt uz deju. Tad varēja apsēsties pie galdiņa un iedzert uz iepazīšanos kaut ko stiprāku. Pēc tam pie durvīm, kuras aizsedza biezi priekškari, saimniecei attiecīgi samaksājot, varēja pa trepēm nokļūt otrajā stāvā, kur bija mazas, atsevišķas istabiņas, kurās, neviena netraucēti, varēja aprunāties divatā par intīmākām lietām.» Piedzīvojums beidzās ar to, ka jauneklis likās pa durvīm laukā, bet, ja vēlaties uzzināt ko vairāk, meklējiet grāmatā Rīga – 800. Gadagrāmata, 1998 (1999).
Skandāli. Naktī uz 1920.gada 17.jūliju piedzērušies Latvijas armijas kareivji Grāvju ielas atklātos namus izdemolēja. Lai viņus vestu pie kārtības, nācās aplenkt visu ielu. Apcietināja 20 karavīrus, un zaudējumus lēsa 100 000 rubļos. Kārtības ieviešanā piedalījās Rīgas garnizona priekšnieka palīgs, vairāki virsnieki, komandieris ar 30 bruņotiem kareivjiem. Vēsturnieka Andrieva Ezergaiļa tēvs Jānis Ezergailis, 2.Ventspils kājnieku pulka kareivis šos notikumus vēlāk aprakstīja darbā Ezergaiļa grāmata. Jāņa Ezergaiļa skices un atmiņas (1898 – 1984). Todien viņš dežūrēja pulka centrālē un noklausījās Rīgas pilsētas komandanta pulkveža Oskara Asmaņa sarunu ar pulka komandieri Jāni Ezeriņu. Komandants sūdzējies komandierim par karavīru trakulībām Grāvju ielā. «Viņš esot nosūtījis komandatūras rotu, bet tā atsviesta. Pēc tam nosūtījis divas bruņu mašīnas, bet Ezeriņa kareivji tās ielenkuši, daži uzkāpuši uz jumta un solījušies laist iekšā rokas granātas, ja nebraukšot atpakaļ. Pulka karavīri tiešām neesot valdāmi. «Tas nevar būt!» iesaucās Ezeriņš, pieprasīja pulka komandantu un ziņoja, ka Grāvju ielā taisot traci: vajājot staigules, par «pakalpojumiem» nemaksājot, vispār tur notiekot lieli brīnumi. Kas pulka komandieri uz Grāvju ielu pavadīja, neatceros, bet viens jau viņš turp nebrauca. Pulkā runāja, ka komandieri sagaidījuši ar pērkondimdošiem «urrā» saucieniem par to, ka arī viņš ieradies Grāvju ielā. Komandieris pavērojis notiekošo, tad aicinājis: «Zēni, diezgan esat trakojuši, iesim uz mītnēm, un vairāk gan šurp neviens nenāciet.» Kareivji visi kā viens paklausījuši, sastājušies rindā un dziedādami pārgājuši Daugavas tiltu.»
Trīs dienas pēc karavīriem sadzērušies civilie vienpadsmitos naktī sāka ne tikai demolēt namus, bet arī iekaustīt prostitūtas. Viņus savaldīja tikai pēc divām stundām. Iespējams, viņi nebija pēdējie, jo 26.augustā iekšlietu ministrs atklātos namus Grāvju ielā 19, 22, 25 un 26 uz mēnesi slēdza.
Protesti. Tobrīd Rīgā legāli darbojās seši atklātie nami, visi Grāvju ielā. Tajos strādāja apmēram 30 līdz 40 prostitūtas.
No 1921.gada atklātie nami Rīgā pastāvēja jau puslegāli (visā Latvijā tos aizliedza no 1927.gada), jo 1920.gada 21.septembrī Rīgas dome nolēma ar nākošo gadu namus slēgt, ņemot vērā apkārtnes iedzīvotāju sašutumu par prostitūtas apmeklējošo vīriešu uzvedību. Tomēr Rīgas prefektūra uzskatīja, ka prostitūciju vieglāk kontrolēt, to koncentrējot atklātajos namos, un domes lēmumu nepildīja. Tad nu pret Grāvju ielas netiklības namiem, kas «ar saviem skandāliem ir apkārtnei par piedauzību», protestēja 1080 iedzīvotāji, 1922.gada jūnijā lūdzot pilsētas valdi tos slēgt. Lūgumu parakstīja Lutera baznīcas latviešu draudzes mācītājs Birģels un vācu draudzes mācītājs Meiers, Mārtiņa latviešu draudzes mācītājs Stange un vācu draudzes mācītājs Eizenbergers, bērnu nams Kalnciema ielā 22, Rīgas pilsētas pamatskola Raņķa dambī 1, sabiedrība Sanitas Trīsvienības ielā 34. Pilsētas valde tūdaļ to pieprasīja iekšlietu ministram. Gaisotni rajonā iedzīvotāji uztvēra sāpīgi. Kāds bērnu tēvs sūdzējās, ka blīvi apdzīvotās ielas apkaimē mitinās mazturīgi iedzīvotāji ar bērniem, kuriem katru dienu jāredz «daždažādi neķītri skati, piem. sēž un guļ uz ielas prostituetas piedzērušās un sarunājas netīrākiem vārdiem ar saviem «klientiem». [..] Tādēļ mēs lūdzam: glābiet šos strādnieku bērnus un pārvietojiet tās iestādes citās mazāk apdzīvotās vietās.»
Likvidēšana. 1923.gada 16.februārī namus likvidēja— greznās iekārtas izveda, bet iemītnieces atstāja dzīvot kā mēbelētu istabu īrnieces. Viņas turpināja strādāt. Naktīs ielā dežūrēja policija, tomēr sievietēm neizdevās izvairīties no trokšņainiem klientiem, kuri dažkārt kāvās līdz asinīm un šaudījās līdz nāvei. 1924.gada janvārī Pārdaugavas iedzīvotāji un namsaimnieki ministru prezidentam aizrādīja, «ka prieku nami joprojām slepeni pastāv Grāvju ielas un Raņķa dambja rajonos, kur traucē pārējo iedzīvotāju naktsmieru». Savukārt prostitūtas Rīgas prefektu lūdza nelaupīt iespēju nopelnīt iztiku ar amatu, kuru likums neaizliedz! Prefekts nolēma, ka līdz 1924.gada 1.jūnijam mājokļi viņām tomēr jāatstāj. Lai cīnītos par neizlikšanu, 20.maijā prostitūtu delegācija ieradās iekšlietu ministrijā.
Visticamāk, viņas gāja kājām – tātad pa Akmeņu ielu pāri šodienas Akmens tiltam, pa Kaļķu ielu tālāk uz Brīvības ielu un līdz tās stūrim ar Stabu ielu, jo par stūra māju sauktajā namā 20. – 30.gados atradās Iekšlietu ministrija.
Pārstāvot atklātos namus Grāvju ielā 19, 22, 24, 25 un 27, tiek iesniegts dažu desmitu īrnieču parakstīts lūgums. Prostitūtas apgalvo, ka namīpašnieki citur pilsētā viņām neizīrēs dzīvokļus, «darbu nevarēšot dabūt, būšot jāpaliek par noziedzīgām klaidonēm», tomēr ministrs lūgumu noraida. Jau 13.jūnijā Iekšlietu ministrijas Veselības departamentā vairāku namsaimnieku delegācija lūdza viņas izlikt, kas arī tika izdarīts.
Dzīve pēc tam. Apkārtnes iedzīvotāji mēģināja mainīt ielas nelāgo slavu, 1924.gada pavasarī lūdzot pilsētas valdi mainīt Grāvju ielas nosaukumu. Tā priekšlikumu sākumā noraidīja, tomēr galu galā Grāvju ielu tajā pašā gadā pārdēvēja par Valguma ielu. Kareivji tur vairs neālējās, arī bruņu mašīnas neieklīda. Un labi, ka tā ir vēl šobaltdien. Gana jau ar iztēli…
 
Parpublicets no www.riga.lv